Honda Kivič

Šis varētu būt smieklīgākais sludinājums, kāds jebkad lasīts.

Ļoti pārdodu Honda Kivič.

Honda Civic, Ej9, ’98, 1. 4i benzīns, manuālis.

Par pussī magnētu šo “austošās saules zemes” brīnumu gluži nevarētu dēvēt, taču ikdienas rutīnu- no punkta A uz punktu B- tas veic vairāk kā nevainojami. Ja vasarā šancē lielpilsētā, tad vienkārši ideāli- pēc tam varēsi rudenī no lauka vest kartupeļus un ziemā uz ezera Semīrā griezt. Derēs arī, ja esi tikko nolicis tiesības un parkojies vēl pēc skaņas.

Skatā pieticīgais hečbeks ir gana ietilpīgs. Atgāžot aizmugurējos beņķus, liekas, ir atvērts portāls uz Nārniju. Šī Honda ir tehnokrātiskā askētisma kalngals- Pioneer maģis ir vienīgā ierīce salonā, kura pretendē uz apzīmējumu “elektronika”- viss pārējais ir analogi manuāls, kas mūsdienās jau ir traktējams kā ekstra luksuss. Neskatoties uz to, ka mašīna pati par sevi ir ripojošs simfoniskais orķestris, aizmugurē iemetu DLS koaksiāļus (papīrs, skan lineāri). Salona aura ir lādēta ar pozitīviem joniem- klausīta pārsvarā rokmuzīka, lietots alkohols un pīpēts.

Degvielas patēriņš ir atkarīgs no kājas smaguma, laikapstākļiem un mēness fāzēm. Bet, ja viss ir labi, tad par 20 euro bākā var izspiest pāri 250 km. Motors dūc kā bitīte- nav noslēpums, ka šiem japāņiem dzinēji ir vairāk kā uzticami. Aķis ir ok. Kārba slēdzas labi, atpakaļgaitā arī. Uzreiz saku- rūsa ir. Šur un tur. Pārsvarā visur. Šur tur arī nav. Mašīna savulaik ir dabūjusi pēcītī. Priekšējam bamperim šoziem arī tika. Bet nenoliegsi taču, ka īsti veči nav sīkumaini un rētas tikai daiļo vīrišķo.

Neskaitot manu beznosacījuma mīlestību, šai karietei ir dots vēl šis tas. Katrā ziņā- apkope, kas nepieciešama ik pa laikam šai 18 gadus jaunajai mašīnai, galīgi nemaksā pusi karaļvalsts. Kondiška grib strādāt, tikai vajadzētu uzpildīt. Divi labi riepu komplekti- ziemas riepas brauktas vienu sezonu, bet vasaras- pusotru. Ja nākamgad iesi skati, tad Tevi gaida pārsteigums- vismazākais nodoklis pasaulē- zem 40 euro.

Nē, nemainu pret telefonu, kalnu velosipēdu vai sporta tērpu.
Zvani, raksti, nepīkstini. Labāk zvani.

Horošij mašina.

Par cik sludinājumi no ss.lv pēc laika pazūd, tad piemiņai to saglabāju šeitan.

GnuCash konti latviešu valodā

Ar to, kas ir GnuCash var iepazīties programmas oficiālajā mājas lapā, vai arī kur citur internetā. Būtībā tā ir naudas plūsmas / grāmatvedības aplikācija, kas paredzēta datu fiksēšanai un to analīzei. Bet ne par to ir stāsts.

Izmantoju GnuCash pats sava uzņēmuma grāmatvedības vešanai, taču pirms vairākiem gadiem sākot izmantot šo programmu ievēroju, ka grāmatvedības kontu nosaukumi nav definēti latviešu valodā- bija jāpavada zināms laiks, lai šos kontus izveidotu / pārsauktu pierastākos nosaukumos un ieviestu latviešu grāmatvedībā pieņemtos kontu numurus. Meklēju atbildi internetā, taču toreiz tas nevisai labi izdevās. Programmatūras izejas koda failos ievēroju, ka kontu nosaukumi programmā ir iekļauti, taču kaut kāda iemesla dēļ, veidojot jaunas plūsmas tie neparādās kontu sagatavēs (templeitos). Nesen nonācu pie šīs problēnas atkārtoti un šoreiz nolēmu par to īsi uzrakstīt, ja nu vēl kādam tas noder.

Tātad, viens risinājums ir likt GnuCash programmai saprast, ka tai jādarbojas ar latviešu valodas sagatavēm. To, visdrīzāk, iespējams panākt mainot operētājsistēmas vides valodu uz latviešu (aplikācijas instalēšana latviešu valodā nepalīdzēja), bet par cik man nav vēlmes lietot operētājsistēmu latviešu valodā, tad otrs risinājums ir kontu templeita failus iekopēt mapē, no kuras programmatūra šos failus ielasa strādāšanas brīdī.

Windows gadījumā faili no mapes C:\Program Files\gnucash\share\gnucash\accounts\lv\ jāiekopē mapē C:\Program Files\gnucash\share\gnucash\accounts\C\.

MacOS gadījumā no /Applications/Gnucash.app/Contents/Resources/share/gnucash/accounts/lv/ uz /Applications/Gnucash.app/Contents/Resources/share/gnucash/accounts/C/

Linux gadījumā no /usr/share/gnucash/accounts/lv/acctchrt_business.gnucash-xea/ uz /usr/share/gnucash/accounts/C/.

Ja nepieciešama tikai viena konkrēta sagatave, tad var iekopēt arī attiecīgo vienu failu, nevis visus. Piemēram, Biznesa (uzņēmuma) kontu izveidei pietiks ar faila “acctchrt_business.gnucash-xea” iekopēšanu.

Būtu labi mapei (accounts/C/) uztaisīt rezerves kopiju, lai nākotnē būtu iespējams kādā brīdi atgriezties arī uz angliskajiem nosaukumiem. Mapes ceļš uz katras sistēmas var atšķirties, tāpēc ja minētajos ceļos GnuCash neatrodas, tad nāksies pabradāt apkārt, vai meklēt failus / mapes ar meklēšanas rīku.

3D printeris

Pirms vairāk kā gada kickstarteroju 3d printeri, kuru uz rokām dabūju tikai pirms vairākām nedēļām. Gaidīšana bija ilga (kopumā pusotrs gads), bet tas nemazināja prieku brīdī, kad to saņēmu un beidzot varēju sākt lietot. Padalīšos ar atziņām, kas radās pēc pāris nedēļu lietošanas.

Tirgus jau tagad ir samērā pilns ar dažādu printeru ražotājiem un modeļiem. Savējo Micro 3D izvēlējos dēļ trīs faktoriem- cena, izmērs, un printēšanas kvalitāte. Tirgū ir pieejami printeri, kas var izdrukāt daudz lielāka izmēra modeļus, atbalsta vairāk printēšanas materiālu, un spēj izdrukāt tos ātrākā laika periodā, taču šie faktori man nebija tik ļoti svarīgi, jo uzskatu, ka nav vērts ieguldīt lielākus naudas līdzekļus tehnoloģijā, kas joprojām ir *salīdzinoši* eksperimentāla un kuru reāli izmantoju mācību un pārsvarā testa nolūkos.

Lielākās problēmas ar 3D printeriem šobrīd ir tādas, ka tirgū nav vienotu standartu gandrīz ne pret vienu komponenti- ir dažādi izdrukas materiāli, to izmēri un kārtridži, katram printerim ir sava un atšķirīga programmatūra, kā arī atšķiras dzelži. Pašas izdrukas sanāk ar mainīgiem rezultātiem atkarībā no ļoti daudz faktoriem, un mēdz būt jāpielieto visai manuālas metodes, tajā skaitā dažkārt pašam jārisina visdažādākās tehniskās kļūdas un problēmas. Piemēram, izdrukātais materiāls var neturēties pie pamatnes, vai izdrukātā slāņa, ja istabā ir mazilet zemāka temperatūra, vai ja izejas materiāls ir izražots ar mazliet savādāku kušanas temperatūru, kā arī ja iekārtas kalibrēšana rūpnīcā bijusi ar nobīdēm (temperatūras sensors, printēšanas pamatnes pozīcija utml). Man jau tagad ir vairākkārt bijusi situācija, kad pie izejas materiāla nomaiņas (no ABS un PLA) printera ekstrakcijas caurule ir daļēji aiztaisījusies ciet ar iepirekš lietoto materiālu un drukāšanas laikā modeļa vidū tā nobloķējoties ir sākusi pārplūst pāri malām, aizķepinot visu printera galvu un mehānisnus, izveidojot “makaronu mudžekli” pa visu darba galdu, apmēram tā. Visām šīm lietām ir risinājumi, bet tie prasa manuālu darbu, izpratni un nemitīgu pielāgošanos apstākļiem. Tieši šī iemesla dēļ uzskatu, ka tehnoloģija ir “eksperimentāla”, lai gan tajā pat laikā pareizos apstākļos diezgan funkcionāla.

Lai būtu kāds praktisks piemērs, tad pēdējā lieta, ko veiksmīgi izdrukāju bija plastmasas stirpinājums, kas savieno auto ātrumkārbas kulisi ar ātrumu pārslēga kloķi, kuru man pirms gada salauza nemākulīgi autoservisa darbinieki. Šī detaļa ir specifiska, un to nopirkt atsevišķi nav viegli- tā parasti nāk kopā ar saistītajām detaļām, gan pasūtot jaunu, gan ņemot šrotā. Ķēros pie lietas- nomērīju detaļu, uzprojektēju to 3d projektēšanas aplikācijā, izdrukāju un salaboju kulisi pats. Uzprojektēto detaļu esmu ievietojis bez maksas priekš citiem lietotājiem, kuru var apskatīt un lejupielādēt šeit.

Mērķis iegādājoties 3d printeri bija apgūt jaunas prasmes modelēšanā un pēc vajadzības varēt izveidot objektus, kas ir tīri praktiski noderīgi, vai aizstāj kādu sabojātu / nozaudētu objektu sastāvdaļas. Ja uz to skatās tā kā es, kā arī ir vēlme un pacietība apgūt jaunas lietas, tad uzskatu, ka šai tehnoloģijai ir vieta ikdienā jau šobrīd. Iespējas ir ļoti plašas un kreatīvās idejas vienmēr var smelties internetā.

Bezkontakta ķermeņa termometrs

Ir diezgan apgrūtinoši mazam bērnam izmērīt temperatūru ar standarta svina (kurus nu jau vairs neražo), vai tā aizstājēja (piemēram, galinstan) termometriem. Bērni ir kustīgi, nepacietīgi, var būt trauslā miegā, kuru vēlams nepārtraukt un tamlīdzīgi. Mājās esošie 3 elektroniskie padušu termometri rādīja atšķirīgas un svārstīgas temperatūras, tāpēc radās doma, ka vajadzētu iegādāties bezkontakta termometru, taču neesot speciālistam radās pāris neskaidri jautājumi, piemēram, kādu veidu ir pieejami, ar ko tie atšķiras, vai tie ir gana precīzi, un kuru tieši iegādāties.

Pa lielam visi bezkontakta termometri mēra temperatūru izmantojot infrasarkanos starus. Termometrs tiek pavērsts pāris centimetru attālumā pret mērāmo ķermeņa daļu (pieri), un pēc pāris sekundēm displejā tiek parādīts temperatūras rādījums. Starpcitu, ir pieejami arī ausu termometri, taču cik skatījos, tad tos izmantojot joprojām termometra gals ir jāievieto ausī, attiecīgi es šo variantu sīkāk neapskatīju, par cik tie tik un tā traucētu miegu, kā arī nebūtu tik higiēniski.

Visi infrasarkano staru termometri pēc savas būtības strādā pēc viena principa, taču būtu jāmeklē tādi, kas ir piemēroti ķermeņa temperatūras mērīšanai, jo industriālām vajadzībām domātie ir paredzēti plašāka temperatūras diapazona mērīšanai, un parasti nosaka temperatūru ar daudz lielāku mērīšanas kļūdu, apmēram 2-5°C. Tātad, svarīgi ir izvēlēties tādu, kurš ķermeņa temperatūras robežās noteiks temperatūru ar vismazāko kļūdu, kas ir aptuveni ±0.2°C. Pārējās fīčas ir sekundāras, taču dažas ir noderīgas. Par tām mazliet zemāk.

Ķīnas krāmu tirgū (eBay) var atrast variantus par ~15€ ar visu piegādes maksu, taču es kaut kā pabaidījos pasūtīt, jo kaut kā nesameklēju internetā salīdzinošus testa rādījumus dažādām iekārtām un tālab bažījos, ka uzrādītā standartkļūda neatbildīs realitātei (mērīs neprecīzi). Arī garantija Latvijā uz vietas tomēr darbojas labāk, ja nu kas. Kā pēdējais iemesls bija tāds, ka slimības jau bija aktivizējušās, un saņemt eBay sūtījumu kaut kad vasarā vairs nebūs tik aktuāli.

Augstāk minēto iemeslu dēļ paņēmu te pat Latvijas aptiekās nopērkamo Microlife NC 150, kas maksāja ap 30€. Lietošanas periodā (nedēļa) izdarīju secinājumu, ka šie termometri ir ļoti precīzi, vismaz minētais modelis tāds nudien ir. Izveicu vairākus testa mērījumus vēl ar visiem trīs elektroniskajiem padušu termometriem, pēc kuriem tos visus izsviedu ārā, atstāju tikai vienu analogo rezervei. Vēl būtiski ir mērīt ne tikai pieres vienu punktu, bet mērīšanas laikā (3 sekundēs) lēni virzīt termometru no priekšpuses uz galvas sānu, jo galvas karstākā vieta var atrasties arī nedaudz sānis, un tā novirzot var iegūt precīzāku radījumu (vienreiz mērot vienu punktu un pārmērot pēc minētās metodes atšķība bija par pusotru grādu). Te vizualizācija.

Vēl viens iemesls, pēc kā es izdarīju secinājumu par precizitāti ir tāds, ka vedot bērnu uz slimnīcu, ārsti konkrētajā gadījumā veica temperatūras mērīšanu izmantojot tieši šo te pašu termometra modeli, attiecīgi man par precizitāti nav šaubu.

Nobeigumā vēl runājot par papildus iespējām, tad divas būtiskākās šāda tipa termometriem ir mērījumu vēsture (cikos kāda bija temperatūra), un iespēja pārslēgt termometru uz plašāku temperatūras mērīšanas diapazonu, lai termometru varētu izmantot arī citām vajadzībām. Abas šīs lietas minētajam modelim ir, attiecīgi ja kāds no jums ir šāda tipa termometra meklējumos, un neatrod labāku variantu, tad konkrēto modeli noteikti varu rekomendēt.

Elektroauto piemērotība Latvijas apstākļiem

Šodien “Dienas Biznesā” lasu “eksperta” viedokli par elektroauto piemērotību Latvijas apstākļiem:

No skolas laikiem mēs atceramies – jo zemāka ir temperatūra, jo zemāka ir akumulatora elektriskā kapacitāte. Tas nozīmē, ka baterijas kapacitāte aukstumā vairākkārt samazinās. Ja ideālajos apstākļos pie +20 grādu temperatūras un noteikta mitruma elektromobilis varētu nobraukt, teiksim, 80 kilometrus, tad pie -20 grādu temperatūras tas nobrauks 20 kilometrus, ņemot vērā, ka šādā situācijā darbosies arī apsildes sistēma, logu tīrītāji un citas pārējas iekārtas.

Tas, ka Toyota, acīmredzot, labākajā gadījumā var uztaisīt risinājumu, kurš Latvijas apstākļos samazina bateriju par 75% nenozīmē, ka tas ir elektroauto raksturlielums, vai kāds tehnisks ierobežojums.

Slavenās elektroauto kompānijas Tesla īpašnieka Elon Musk komentārs par šo tēmu:

The rough answer is that range drops about 10% in the sort of weather seen during the NYT test drive, but this is primarily due to energy being directed towards cabin heating.

The battery actually loses very little energy when cold. Keeping batteries cold is actually the best way to preserve them! It only loses energy when keeping the pack warm for the convenience of the driver — so you don’t have to wait long to drive.

Izvēlos ticēt otrajam apgalvojumam.

Name.com un DNS ierakstu aizņemšana

Vairāku gadu garumā, dažādu internacionālo (tajā skaitā .com) domēna vārdu reģistrēšanai esmu izmantojis un ieteicis domēnu vārdu reģistru “name.com”. Turpmāk neieteikšu. Iemesls ir tāds, ka name.com (un domainsite.com, kas ir meitas uzņēmums) acīmredzot izmanto apakšdomēnu uzsēšanās / pārvirzīšanas tehniku.

Informāciju smēlos no šī bloga. Mazāk tehniski un latviešu valodā mēģināšu paskaidrot problēmu arī savā lapā.

Domēnu vārdu “aizņemšanas” prakse ir diezgan izplatīta citos reģistros, taču līdz šim nebiju pamanījis, ka to dara arī name.com. Visticamāk tāpēc, ka pie minētā reģistra neturu DNS servisu.

Lai paskaidrotu precīzāk, lūk konkrēts piemērs:

1. Īpašnieks reģistrē domēnu “clqd.in”.
2. Lietotājs verot pārlūkā clqd.in, vai www.clqd.in tiek novirzīts uz pareizo vietni.
3. Lietotājs kļūdas ievadot četrus “w” burtus- wwww.clqd.in. Atverot šādu lapu, lietotājam tiek parādītas reklāmas, kas nekādā veidā nav saistītas ar domēna reģistrētāju.

Lai gan konkrētā problēma ir apejama vairākos veidos, piemēram definējot wildcard ierakstus, vai pārnesot DNS servisu pie cita pakalpojuma sniedzēja, tomēr šāds biznesa modelis mani neapmierina, jo es sagaidu konkrētu pakalpojumu, nevis kaut kādas apslēptas fiškas, par kurām man jāuzzin pēc fakta. Man ir nepieņemami, ka manu lapu apmeklētāji varētu nonākt kaut kādā spam lapā.

Sliktākais ir tas, ka lielākā daļa pārējo domēnu reģistru ir vēl sliktāki. Vienīgā alternatīva, kuru līdz šim vēl esmu ieteicis un izmantojis, ir hover.com. Šajā gadījumā gan jārēķinās ar trešdaļu lielākam izmaksām, taču galu galā tas varbūt ir tā vērts.

Rāciju konektoru saderības tabula

Ir daudz dažādu rāciju ražotāju un daudz dažādu I/O interfeisu tipu. Internetā uzgāju noderīgu tabulu, kurā redzama vairāku ražotāju konektoru saderības ar citu ražotāju modeļiem.

Piemēram, vads (komunikāciju iekārtas), kas der Motorola Talkabout rācijām, derēs arī vairākām Cobra Microtalk sērijas iekārtām. Konkrētie modeļi redzami tabulā.

Pats neesmu šo informāciju pārbaudījis, tāpēc pērkot iekārtas riskējiet paši. Pieglabāju tabulas kopiju, ja nu gadījumā oriģinālais avots pazūd.

Par auto novietošanu perpendikulāri ietvei

“Dienā” šodien nopublicēts materiāls ar cilvēku sašutumu, ka pašvaldības policija soda viņus par to, ka auto novietoti ar pakaļgalu pret ietvi. Te atsevišķa saite uz YouTube video.

Ja pareizi saprotu, tad cilvēki domā, ka ja stāvēšanas zīme (P) ir uzstādīta kopā ar papildzīmi, ka auto jānovieto perpendikulāri ietvei, tad to var darīt vienalga kurā virzienā- vai nu ar priekšu pret brauktuvi, vai pakaļgalu.

Tā nav.

Ceļu satiksmes noteikumos ir rakstīts:

131. Stāvvietās pie ietves vai, uzbraucot uz ietves, ja stāvvieta apzīmēta ar 532. vai 533.ceļa zīmi un 827., 828., 829., 830., 831. vai 832.papildzīmi, atļauts stāvēt motocikliem, tricikliem, kvadricikliem un vieglajiem automobiļiem bez piekabēm, bet, ja stāvvieta apzīmēta ar 825. vai 826.papildzīmi, – arī vieglajiem automobiļiem ar piekabēm, kā norādīts ar attiecīgo papildzīmi un ceļa apzīmējumiem. Stāvvietās uz ietves transportlīdzekļi jānovieto vienā rindā iespējami tuvu brauktuvei. Uz ietves atļauts stāvēt velosipēdiem, mopēdiem un motocikliem bez blakusvāģa, ja tas netraucē gājēju pārvietošanos.

307.16. 825., 826., 827., 828., 829., 830., 831. un 832.papildzīme “Transportlīdzekļa novietojuma veids stāvvietā”. 827., 828., 829., 830., 831. un 832.papildzīme norāda vieglo automobiļu bez piekabēm, motociklu, triciklu un kvadriciklu novietojuma veidu stāvvietā pie ietves vai uzbraucot uz tās, bet 825. un 826.papildzīme – arī vieglo automobiļu ar piekabēm novietojuma veidu stāvvietā pie ietves vai uzbraucot uz tās;

Papildzīmes var apskatīties šeitan (kopija te un te).

Tātad, ir divas *dažādas* papildzīmes, un noteikumos rakstīts, ka auto jānovieto tā, “kā norādīts” šajās papildzīmēs. Tas, ka noteikumi nav līdz galam izprotami, kā arī tie nekad netiek pamatoti, šādas situācijas cilvēkos vienmēr radīs pusagresīvu aizsargreakciju.

Mana teorija par noteikumu iemeslu ir: a) parkošanās virziens maina novietošanas procesu- no sākuma pabraukšana tālāk, pēc tam padošana “atpakaļgaitā” šaurā ielā var radīt kustības truacējumus, un b) ja auto ir novietots tuvu ietvei (šajā gadījumā sienai?), tad auto iedarbināšana / rūcināšana stāvēšanas brīdī var radīt elpošanas problēmas gājējiem.

Par TNS veikto twitter lietotāju skaita pētījumu

TNS vakardien publicēja Latvijas Twitter lietotāju pētījuma rezultātus, kuros norādīja, ka twitter.com vidēji dienā izmanto 82 tūkstoši cilvēku.

Ir tik ļoti daudz problēmu ar šo pētījumu, ka es pat nezinu, no kura gala īsti sākt. Mēģināšu domas apkopot pāris svarīgākajos punktos.

1. Pirmā, un pati svarīgākā problēma ir ar datu pētīšanu un atspoguļoto datu uztveri. Pētījuma aprakstā twitter.com ir skaidrots kā “interneta vietne”. No apraksta man ir grūti saprast, vai tas arī ir bijis konkrētais mērķis, vai tā ir acīmredzama TNS neizpratne par pētāmo objektu.

Hint: Twitter nav vietne, bet serviss. Savukārt, twitter.com ir vietne.

Piemēram, es pats twitter.com neveru vaļā nedēļām, taču regulāri izmantoju mobilā tālruņa aplikāciju gan twitter lasīšanai, gan ziņu publicēšanai. Vai pēc pētītāja aptaujas jautājuma es tiktu skaitīts, kā “twitter.com vietnes” regulārs izmantotājs?

Mēdz būt vairākas dienas pēc kārtas, kad vispār neveru vaļā mobilo aplikāciju, taču aplikācija fonā “uztur saikni” ar twitter servisu un paziņo man par jaunām vēstulēm, vai pieminējumiem (mentions). Vai šāda piemēra gadījumā es neiekļautos twitter lietotājos, jo es tiešā veidā neveru vaļā nedz aplikāciju, nedz servisu, nedz vietni?

Es rakstu ziņas twitterī, taču to saturs tiek pārpublicēts arī uz Facebook. Tātad, mani Facebook draugi redz manus twitter ierakstus un dažkārt spiež virsū uz saitēm, nokļūstot twitter.com lapā. Vai mani draugi skaitās twitter.com lietotāji?

Citiem vārdiem sakot, kas vispār tiek saprasts ar vārdiem “twitter.com lietotājs”? Vai tiešām tika pētīta tikai Twitter.com (web lapas) atvēršanas regularitāte? Ja jā, tad tas neraksturo twitter lietotāju skaitu. Ja nē, tad kas īsti tika pētīts?

Pat tā saucamie “mediju eksperti” internet vidē izdara pārsteidzīgus spriedumus, vēstot, ka “Twitteri dienā lieto vidēji 82 000 Latvijas iedzīvotāju”. Spriežot pēc pētījuma apraksta, šāda interpretācija ir nepareiza.

mednis-twitter-82k

Ja šie jautājumi nav skaidri man, es nedomāju, ka tie varētu būt pilnībā skaidri aptaujātajiem respondentiem. Ja TNS vēlas piešķirt vērtību savām aptaujām, būtu ļoti vēlams internetā publicēt arī konkrēto anketu jautājumus.

2. Nav jābūt statistikas datu analīzes ekspertam, lai saprastu, ka jo mazāk procentuālo respondentu piedalās, jo neprecīzāki ir pētījuma dati. Šajā gadījumā aptaujātie 1499 cilvēki ir aptuveni 0.07% no Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Lai arī statistikas grāmatas saka, ka pietiek arī ar pāris simtiem, es domāju, ka tas ir pārāk mazs skaits, lai kāds varētu kvalitatīvi spriest par šādu specifisku respondentu uzvedību kopējā mērogā.

Tas būtu līdzīgi, ja aptaujātājs pēc viena atbildes sniedzēja spriestu par 1500 lielu grupu. Gandrīz līdzīgi. Nu labi, nav. Bet sajūtu ziņā ir, vai ne? Ok, šo ņemam ārā, muļķīga spriešana.

3. Spriežot pēc tā, ko pats esmu redzējis, twitteri Latvijā ārkārtīgi daudz izmanto arī pusaudži līdz 15 gadu vecumam. Viņus nekādā gadījumā nevajadzētu ignorēt, taisot pētījumu, vai spriežot par Latvijas iedzīvotājiem, jo viņu iekļaušana pētījumā noteikti izmainītu statistikas datus. Kā norādīts izklāstā- pētījums tika veikts ar 15 līdz 74 gadu veciem respondentiem.

4. Mazāk būtisks blakus apsvērums.
Nekur nav paskaidrots cik daudz un kādi reģioni (rajoni) tiek aptaujāti šajās Latvijas iedzīvotāju aptaujās. Personīgi es nekad neesmu aptaujāts nevienā aptaujā, neviens man nav zvanījis, kur nu vēl tāpēc, lai veiktu datorizētu aptauju manā dzīvesvietā (no pētījuma metodikas var saprast, ka aptajua notikusi *dzīvesvietā*, kas laikam izslēdz variantu ar elektroniskām anketām?).

Vai aptaujātāji staigā arī pa Latgales viensētām, vai tikai apstaigā mikrorajonu dzīvokļus, klauvējot pie durvīm un prasoties iekšā uz interviju? Vai tas notiek pa dienu, vai vakaros / brīvdienās, kad darba spējīgie cilvēki ir pieejami intervēšanai? Domāju, ka arī no šī ir atkarīgi gala rezultāti un secinājumi.

Rezumējot.
Es esmu pārliecināts, ka TNS aģentūrai ir sava metodoloģija, kuru viņi izmanto jau gadiem. Noteikti, ka viņi kopumā ņemot zina daudz, daudz labāk kā un kas ir jāpēta, taču man izskatās, ka šajā gadījumā viņi nepārzina konkrēto jomu un specifiku- nedz apraksts, nedz metode, nedz secinājums nekādā veidā nepārliecina mani par aptaujas rezultātu patiesumu.

Vairs nevarēs pieteikties mikrouzņēmumu nodokļu maksātāja statusam!!!

Pēc šī Delfi raksta var saprast, ka “beigsies pieteikšanās mikrouzņēmumu nodokļu maksātāja statusam”, un tikai “līdz pirmdienai var pieteikties Valsts ieņēmumu dienestā (VID) mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusam vai atteikties no tā”.

Pāris problēmas ar šo Delfi publicēto rakstu:

1. Informācija attiecas tikai uz tiem uzņēmumiem, kas vēlas statusu iegūt ar 2013. gada 1. janvāri, nevis uz uzņēmumiem, kas vispār vēlas iegūt šo statusu.

2. Raksts ir publicēts šodien, 17. decembrī, un tajā ir rakstīts, ka “saimnieciskās darbības veicēji *līdz pirmdienai* var pieteikties..”. Līdz kurai pirmdienai? Šai? Nākamai?

3. Nav pievienotas norādes un atsauces. Raksts ir pārāk garš un vispār nerunā par oriģinālā avota satura būtību.

Man jau liekas, ka VID publicētā preses relīze gan virsrakstā, gan pirmajā rindkopā pasaka visu būtību:

Vēl šodien saimnieciskās darbības veicēji var pieteikties VID mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusam vai atteikties no tā, sākot ar 2013.gada 1.janvāri

Valsts ieņēmumu dienests (turpmāk – VID) vērš uzmanību, ka vēl šodien, 2012.gada 17.decembrī, šobrīd jau reģistrētie uzņēmumi un fiziskās personas – saimnieciskās darbības veicēji, kuri ar 2013.gada 1.janvāri vēlas iegūt mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu, var vērsties ar pieteikumu VID. Tāpat vēl šodien ar pieteikumu VID var vērsties tie uzņēmumi un fiziskās personas – saimnieciskās darbības veicēji, kuri vēlas atteikties no šī statusa, sākot ar 2013.gada 1.janvāri.

Savukārt esošajiem mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem, kuri arī pēc 2013.gada 1.janvāra vēlas saglabāt šo statusu, pieteikums VID nav jāsniedz.

Man izskatās, ka Delfi, tā pat kā visi citi Latvijas ziņu portāli dara vienu un to pašu – publicē nepārbaudītu, neizpētītu, vai nepilnīgu informācija, lai iegūtu vairāk klikšķus. Stulbi, jo ir jomas, kur šāda nepareizi pasniegta informācija var ietekmēt cilvēku lēmumus.

P.S. Es presi nelasu. Šo norādi man atsūtīja mans brālis, kurš, šķietami, arī pārprata raksta saturu. Arī raksta pirmais un vienīgais komentārs vēsta, ka lasītājs nav sapratis būtību..