Emmm… 7 lietas?

Neiešu jau nu attaisnoties par to, kā parasti šādus ķēdes tipa pasākumus ignorēju, taču acīmredzot šovakar vienkārši ir noskaņojums par sevi pastāstīt vairāk. Archijs uz to uzvedināja. Vēlāk arī Ņūtons. Tad nu lai iet ar’.

Nekad īpaši neesmu centies šeit rakstījis personificētu informāciju par sevi, par cik šī vieta (pbs.lv) pārsvarā ir klapojusi kā zibens novedējs, jeb citiem vārdiem sakot, rakstīju par lietām, kas man ir svarīgas, vai interesantas kaut kādā konkrētā brīdī. Smieklīgi ir palasīt, kas ir bijis rakstīts pirms, teiksim, trīs gadiem. Nu labi, vēlējos teikt, ka šai lietai ir laiks nedaudz mainīties. Turpmāk vairāk veltīšu laiku nopietnu lietu izpētei un aprakstīšanai, bet tas notiks jau zem citas vietnes, kuru vairāk asociēšu ar sevi. Tāds kā portfolio un zināšanu apvienojums.

1) Labi, sākam no paša sākuma. Esmu 25 gadus vecs vīriešu kārtas indivīds, kas aizraujas ar IT tehnoloģijām, bet kura patiesā mīlestība ir mūzika, māksla (in dženeral), dzīvnieki un daudzi citi vaļas prieki. Ja lasīji ievadu, tad runāju arī par citu interneta vietni. Tad lūk, turpmāk mani varēs sastapt arī zem jauna domēna: www.paulsbarkans.lv. Tur vēl daudz kas paveicams un kad būs gatavs, es došu ziņu vēlreiz. Iespējams.

2) Tā mana muļķīgā nesakarīgā iesauka “pbs” ir radusies brīdī, kad man pietrūka kreatīvās spējas, lai izdomātu ko smalkāku- radās vienkārša doma saīsināt vārda un uzvārda pirmos burtus + uzvārda pēdējo burtu. Kad sēdēju iekš IRC, tad man bija vairākas nepastāvīgas iesaukas, kā Hustler, Wes, Vikenty un gan jau vēl kaut kādas citas, kuras vairs pat neatceros. Piedzīvoju vēl tos laikus, kad visiem(?) bija ICQ un vēl nāk prātā tas, kā es slēdzot klāt tādam Andrew’s BBS, caur kuru apmainījos ar dažādām nesvarīgām ziņām ar citiem BBS lietotājiem. Par BBS var palasīt šeit :)

Vispār jau internets man parādījās ārkārtīgi sen, pateicoties tam, ka tēvs tolaik strādāja Lattelecom. Ap 199x. gadu man mājās vienam no pirmajiem jau bija parādījās internets (caur modēmu). Tie tik bij’ laiki, kad caur tālruņa līniju izmantojot Napster mēģināju atvilkt kādu dziesmu, kuru 50% gadījumu tā pat neizdevās realizēt, par cik modema konekcijas regulāri pārtrūka. Sķiet, ka napster laikos jau man bija arī kabelis, bet zinu, ka dziesmas mēdzu vilkt arī caur modemu… Tas laikam bija vēl pāris gadus iepriekš. Jebkurā gadījumā, tajos laikos katrai atvlktajai dziesmai bija ārkārtīgi liela vērtība, kā nekā vienai dziesmai vajadzēja rakstīties tur pat vai 30 minūtes.

3) Šobrīd strādāju Swedbank, IT jomā, esmu Internet sistēmu izstrādes vadītājs. Tātad organizēju un vadu izstrādi dažādās sistēmās un mājas lapās- gan intranet, gan ārējās lapās. Fakts, ka tādas vai citādas mājas lapas ir nekvalitātē, vai arī funkcionāli nesniedz pietiekami daudz iespēju klientiem, vairs nav mana atbldība, par cik biznesa mērķus nosprauž cilvēki, kuri nedraudzējas ar vairākām lietām. Nu lūk, tāpēc arī dažkārt kauns par paša veikumu. Savukārt, šobrīd tik brīvi par to runāju, jo esmu nolēmis doties prom no Swedbank “siltās vietas”. Un nē, mani neatlaiž. Drīzāk otrādi :) Vienkārši dažreiz kaut kas ir jāmaina. Kā nekā, strādāju tur jau četrus gadus. Šķiet, ka pārāk ilgi esmu turējies tik cietos koorporatīva uzņēmuma grožos. Tik ilgi, ka pat esmu aizmirsis kāda ir sajūta izveidojot kaut ko skaistu.

A tā vispār pārzinu daudzas programmēšanas valodas, sākot no C, beidzot ar .NET, Objective-C (Mac videi) un web valodām. Jāpiezīmē, ka web vide man vienmēr saistījusi vis vairāk (php, mysql, xhtml, css, javascript). Varbūt savādi, taču nekad neesmu sevi uzskatījis nedz par ITišņiku, nedz programmētāju. Allaž vairāk saistījušas vizuālās lietas. Līdzīgi kā skolā, kad ģeometrija patika vairāk par algebru.

4) Lai arī darbs allaž bijis saistīts ar IT, taču izglītība man ir pilnībā nesaistīta. Esmu pabeidzis ekonomikas fakultāti iekš Turības. Iepriekš mēģināju mācīties arī RTU (Datoru informācijas un tehnoloģiju fakultātē), taču ilgāk par pirmo kursu es neizturēju. Neapmierināja nedz pasniedzēju garīgās attīstības līmenis, nedz attieksme pret studentiem. Un jā, tas ir ļoti svarīgi. Es pat negribu sākt runāt detaļās par atmosfēru nodarbībās, kur nācās samierināties ar sēdēšanu pie sanaglotajiem dēļiem (tipa galdiem?) un beidzot ar alus un sasmirdušo zeķu smārdu no pēdējo solu kāršu spēlētājiem.

5) Mans augums ir 1.95 metri. Tāds sasniegums man ir pagadījies pateicoties gēniem un sportam. Esmu kādus 10 gadus aktīvi spēlējis basketbolu. Ar “aktīvi” es domāju regulārus (katru dienu) basketbola treniņus un savstarpējas komandu spēles nedēļu nogalēs + visdažādākos basketbola turnīrus un vasaras nometnes. Katru nedēļas nogali braucu uz Latvijas pilsētām, un man škiet, ka sporta dēļ jau kopš pašas bērnības esmu apbraukājis turpat vai visās lielākās Latvijas pilsētas.

Arī pa dažādām valstīm ir gadījies krienti pabraukāt. Par cik spēlēju divās komandās (pie sava vecuma un gadu vecākiem), tad šo spēļu ir bijis man 2x vairāk nekā citiem, kas ar šādu lietu ir nodarbojušies. Bet laikam tāpēc arī medaļu un diplomu man ir 2x vairāk :) Daudzas reizes esmu redzēts spēlējam pa TV (jauniešu basketbola līga), bijis pāris preses izdevumos, arī vienā somijas turnīra laikā iekļuvu tā saucamajā All-Stars komandā. Bija tādi laiki… bet nu jā.. Tā visa ir bijis tik daudz, ka tagad uz basketbolu pat skatīties virsū vairs nevaru, mani neinteresē nedz spēles klātienē, nedz vērot tās TV ekrānā. Šķiet, ka katra kustība ir sekundi iepriekš galvā izdomāta un nekā jauna atklāt tur nespēju.

6) Mana mīlestība ir mūzika un fotogrāfija. Patīk arī zīmēšana, bet man ir pārāk līkas rokas, lai uzzīmētu kaut ko sakarīgu. Kad mācījos vidusskolā, tad apzīmēju savas istabas tapetes ar permanento flomi – zīmēju dažādu mūzikas grupu simbolus un dažādus citus ķēmuļus.

Par fotogrāfiju runājot- esmu ieguldījis foto aprīkojumā turpat vai 8K latus, taču līdz šim vairāk fočēju tehniskas lietas, vai kādu neformālu pasākumu. Līdz ar to, ka turpmāk paredzu sev vairāk brīva laika, gribu arī attīstīties vairāk šajā virzienā.

Runājot par mūziku- jā, tās loma manā dzīvē ir īpaša. Lai arī klausos ļoti dažāda stila mūziku (sākot no klasiskās, beidzot ar metālu :), visvairāk vienmēr ir paticis tāds pussmags, bet noteikti melodisks roks. Nezinu vai man ir mīļākā grupa, taču vidusskolā ļoti daudz klausījos “Cold” un “Staind”. Tieši COLD dēļ es laikam paņēmu arī pats rokās ģitāru un caur to mēģināju dabūt no sevis ārā tās pašas emocijas. Te ir līdzīgi, kā ar foto- gribu beidzot vairāk darboties arī ar mūzikas radīšanu. Jau kopš vidusskolas man ir bijušas vairākas ģitāras (akustiskās, elektriskās) un visādas efektu procesoru uzpariktes, kas ļāvušas pamatīgi izārdīties pēc nogurdinošas skolas, vai darba dienas.

Vienreiz esmu kāpis uz palielas skatuves, sniedzot kaut ko līdzīgu koncerta priekšnesumam. Sajūta bija fantastiska. Iepriekšējā vasarā arī spēlēju akustisko ģirtāru sava drauga kāzās, taču sapratu, ka labu ieceri var viegli sabojāt, ja pasākuma scenārijs pēkšņi mainās, ģitāra aukstumā noskaņopjusies šķiba-greiza, un pie visa klāt tumsā grūti saskatāmas arī ģitāras ladas. Jebkurā gadījumā, vienmēr par maz bijis laika attīstīt šo lietu vairāk.

7) Septīto lietu prasās tādu riktīgi muļķīgu. Ā, atcerējos vienu.
Tātad, bērnībā man patika degošas lietas. Gandrīz vai kā piromānam. Es varēju dedzināt visu. Par laimi gan nevienu dzīvu būtni aizdedzinājis neesmu. Ā nē, vispār esmu nedaudz aizdedzinājis vienu klases biedreni, bet tas ir cits stāsts :D

Šoreiz par sevi. Tātad, vienreiz es pielēju plastmasas odekolona korķīti (dzintars odekolons, tāds paliels korķis) līdz lūpai pilnu ar odekolonu, aizdedzināju to un kāpu kokā. Ārā bija nesen nolijis lietus, tāpēc koks bija tāds slidens. Kāpu, kāpu un kaut kur pusceļā paslīdēju un uzlēju degamisījumu sev uz rokas. Labi ka pats nenokritu zemē. Anyway, vecākiem stāstīju, ka esmu apdedzinājies ar verdošu ūdeni. Roka piepampa tā, ka vecāki mani tomēr izlēma aizvest pie ārsta, kuram es principā stāstīju tieši to pašu. Joprojām neiznu, vai čalis man noticēja, vai nē. Tas laikam nav svarīgi. Tā pat kā tas, kāpēc es kāpu kokā ar aizdedzinātu degšķidrumu.

Tas arī viss. Varbūt aizrāvos drusku par daudz, bet te būs. Stafeti tālāk nenododu. Lai gan visādā ziņā būtu jauki, ja snukis pēc 3 mēnešu klusēšanas kaut ko uzrakstītu. Un varbūt arī Edijs :)

Katie Melua Rīgā!

Īsi un kodolīgi- 12.oktorbī “Arēnā Rīga” uzstāsies viena no manām mīļākajām tā žanra dziedātājām un komponistēm- Katie Melua. Žanru man pašam gan tā pagrūti definēt, bet laikam tā ir kaut kāda Pop-Jazz-Folk-Blues sintēze :)

Vienīgi neesmu pārliecināts, vai izvēlētā uzstāšanās vieta nav par plašu, jo viņa nav tik populāra Latvijā, kā vairāki citi popsīgie mākslinieki. Tad jau redzēs. Bet noteikti iešu.

Pāris vārdos par Metallica uzstāšanos Rīgā

Neizplūdīšu garos apcerējumos. Īsi sakot- bija baigi labi. Vairāk gribējās melodiskos gabalus, bet pat ar “One” un “Nothing else matters” jau palika labi. Kā nekā tas jau ir smagās mūzikas koncerts, tāpēc pārāk melodisku uzstāšanos jau nemaz i nevarēja gaidīt.

Par pašu publiku runājot, tad interesanti likās tas, ka arī pēc skata parasti ofisa-tipa darbinieki atradās gan sēdvietās, gan stāvvietās, tā ka nevarētu teikt, ka koncertu apmeklēja tikai metālisti. Protams, netrūka arī džeku, kas bija tā apdzērušies, ka nesagaidīja pat pašu koncertu, jo apsardze tos aiz matiem vienkārši izvilka ārā. Acīm redzot neprata uzvesties. Arī mums priekšā stāvēja visai interesants čalis ar gariem, čirkainiem matiem, kurš koncerta laikā sev uz galvas uzlēja alu un grieza matus uz riņķi apšļakstot blakus stāvošos cilvēkus. Bet es jau nesūdzos- smieklīgi. Tā pat kā piepūstā gumijas lelle, kura tika stumta apkārt virs pūļa galvām.

Vienu lietu tikko atcerējos: pamanīju ka pāris dziesmas Metallica tomēr spēlēja lēnāk (par kādiem ~15-20bpm), nekā savos ierakstos un tas man radīja jautājumu- vai grupa netiek galā vairs ar ģitaru riffu ātrumu, vai arī koncertos tā skan labāk? :/

Par biļetēm uz Metallica koncertu un LMT “akciju”

Liels vidējais pirksts LMT un Biļešu servisam par cilvēku maldināšanu attiecībā uz Metallica biļetēm un LMT kampaņu, kurā LMT aģitēja, ka tikai LMT klientiem šīs biļetes būs pieejamas jau no 12. marta ar īpašo abonenta SMS kodu.

Realitātē tajās pašās Statoil kasēs biļetes var nopirkt jebkurš un tā rezultātā cilvēki brīvi stāv rindās un pēk kaut vai 20 biļetes bez jebkādu kodu uzrādīšanas. Tā kā tiem, kuri plānoja izmantot šo “jauko” LMT sniegto iespēju labāk būtu tagad pasteigties uz tuvāko biļešu tirgošanas vietu, kamēr vēl nav par vēlu.

Kas būs ar LMT kodu es nezinu, bet visticamākais, ka to uzrādot varēs iepirkt tikai pāri palikušās biļetes, piemēram, uz dārgākajām sēdvietām. Bet varbūt šādas iespējams nebūs vispār.

Čunčiņa dienas un nakts grāmata

Esmu jau vairākkārt rakstījis pozitīvas lietas par “Dabas koncertu”, kuram sekoju līdzi jau no paša sākuma (2006. gada).

Tad lūk, pirms pāris dienām PlatformaMusic paziņoja par šī koncerta ierakstu klajā nākšanu. Iznāk CD + DVD + Grāmata ar dzeju par šo tēmu. Nosaukums tāds kā virsrakstā – “Čunčiņa dienas un nakts grāmata”. Nedaudz sīkāks apraksts ir atrodams pašā PlatformaMusic mājas lapā, kā arī turpat ir iespēja noklausīties albūma dziesmas. Pats noteikti iegādāšos šo albūmu / DVD.

Dabīgi, ka dzīvajā klausīties šādu mūziku ir pavisam kas cits- klāt nāk atmosfēra, un vizuālais baudījums. Pāris bildes no šī pasākuma ir manā galerijā, ja kādam interesē.

Solaris / Portraits Noires

[bilde]Es vairs pat neatceros kas un kā, bet savos internet pārlūka bookmarkos atradu linku uz vienu no latviešu mūzikas grupām, kas izveidojusi savu profilu draugos. Nosaukums tai ir SOLARIS, profila adrese: solaris.draugiem.lv.

Tikai šodien man atradās laiks paklausīties visus viņu mūzikas gabalus un jāteic, ka esmu patīkami pārsteigts, ka Latvijā darbojas arī šāda mūzikas žanra pārstāvji tik kvalitatīvā veidā. Protams,tas ir arī gaumes jautājums, taču tāda acīm redzot ir mana gaume. Mūzikas stils ir kaut kas starp psychedelic rock un ambient, bet neesmu īsti drošs kā šādu žanru pareizi dēvēt. Jebkurā gadījumā man patīk.

Ja ir interese, tad norakstīt visu grupas SOLARIS jaunāko albūmu “Portraits Noires” var no hc.lv. Daži, ļoti labi gabali ir arī vecākajos albumos(?), taču tie tad jāklausās no draugu profila lapas.

Vērtējums:

Pienvedēji [Rīga ir gatava]

Varu lepni teikt, ka Pienvedēja piedzīvojumi joprojām ir mana mīļākā latviešu mūzikas grupa. Noklausoties jaunāko studijas albumu šis fakts tikai kārtējo reizi apstiprinājās. Dikti patīk skaņa, vārdi un puišu attieksme pret mūziku kopumā- ir tik daudz dažādu citu grupu, kas cenšas kaut ko imitēt, vai spodrina savu publisko tēlu tik daudz, ka par mūzikas radīšanu ir pavisam aizmirsuši, bet šie vīri ir īsti.

Arī pēdējais PP koncerts mani pamatīgi ierāva gan pašā mūzikā, gan mazajā Mosh Pitā, kas veidojās skatuves priekšplānā. Vienīgi tas, ka Studentu klubs ir pilnīgi nepiemērota vieta, gan no telpas plašuma, gan skaņas viedokļa. Ļoti ceru, ka nākamā plate nebūs jāgaida četrus gadus.

Vērtējums:

Xerxes

Baltās nakts ietvaros tika apmeklēti vairāki pasākumi. Lielākā daļa bija pilnīga laža.. Taču visvairāk man patika ambientās mūzikas izpildītāja “Xerxes” uzstāšanās uz AB dambja, kuru vairāk vai mazāk gaidīju jau pus gadu. Pasākumu gan nedaudz pabojāja atsaldētie urlas, kuri pirms koncerta bļaustījās savā pierastajā slāvu manierē. Arī ar mūzikas tehniku viss nebija kārtībā, bet tas jau ir akmens pašu dārziņā, jo tos visus vadus tāpat vilka letiņi.. Visādi citādi labs sniegums no norvēģu puses.