Rūdolfa mantojums

Vakardien noskatījos Jāņa Streiča jaunāko filmu “Rūdolfa mantojums”. Starpcitu, mājas apstākļos uz ProHD lentas.

Kā lai pareizāk tagad uzraksta.. Streiča daiļradei visnotaļ ir vieta latviešu kultūras mantojuma skapī, taču es nesaprotu, par ko cilvēki visapkārt ir tik ļoti satraukti. Filmas sižets ir diezgan pliekans, bet vēl sliktāks ir veids, kā filma uzņemta. Detaļas nav noslīpētas. Es pat nerunāju par skopo gaismošanu un neautentisko vidi (finansējums), bet vairāk par kinomotogrāfiju un sižetu kopumā. Sajūta, ka visa darbība notiek kaut kādā plaknē, un kopš filmas sākuma tiek nozagts ticamības moments, ka aktieri patiesi iejutušies savos tēlos. It sevisķi galvenie.

Vēl viena lieta, kas mani skumdina ir fakts, ka visām filmām pa lielam tiek izvēlēti vieni un tie paši aktieri. Neesmu eksperts par aktieru pieejamību un talantiem Latvijas mērogā, taču Artūra Skrastiņa un Rēzijas Kalniņas tandems mani jau izsenis kaitina. Cik vēl ilgi?

Lai piedod man visi patrioti, kas IMDb lapā ielikuši vērtējumu 9.3 no 10.

– Apraksts, bildes un seansa laiki – kinogaisma.lv;
– Raksts TV*NETā Ēķis :Rūdolfa mantojums kā latvietības etalons;
IMDb lapa;

Blade IV tik drīz nebūs

Tā rādās, ka nākamos trīs gadus Weslijs Snipes pavadīs cīnoties nevis ar vampīriem, bet gan ar cietuma melnajiem brāļiem, jo izrādās, ka šams pamanījis pamatīgas summas no saviem ieņēmumiem nesamaksāt nodokļos. Iespējams, ka Valdi Zagleru sagaidītu līdzīgs liktenis, ja viņš atrastos ASV, bet pie mums jau šādi cilvēki tiek iecelti atbildīgākajos amatos. CIk atceros, tad formālas izmeklēšanas pat nebija.