3D printeris

Pirms vairāk kā gada kickstarteroju 3d printeri, kuru uz rokām dabūju tikai pirms vairākām nedēļām. Gaidīšana bija ilga (kopumā pusotrs gads), bet tas nemazināja prieku brīdī, kad to saņēmu un beidzot varēju sākt lietot. Padalīšos ar atziņām, kas radās pēc pāris nedēļu lietošanas.

Tirgus jau tagad ir samērā pilns ar dažādu printeru ražotājiem un modeļiem. Savējo Micro 3D izvēlējos dēļ trīs faktoriem- cena, izmērs, un printēšanas kvalitāte. Tirgū ir pieejami printeri, kas var izdrukāt daudz lielāka izmēra modeļus, atbalsta vairāk printēšanas materiālu, un spēj izdrukāt tos ātrākā laika periodā, taču šie faktori man nebija tik ļoti svarīgi, jo uzskatu, ka nav vērts ieguldīt lielākus naudas līdzekļus tehnoloģijā, kas joprojām ir *salīdzinoši* eksperimentāla un kuru reāli izmantoju mācību un pārsvarā testa nolūkos.

Lielākās problēmas ar 3D printeriem šobrīd ir tādas, ka tirgū nav vienotu standartu gandrīz ne pret vienu komponenti- ir dažādi izdrukas materiāli, to izmēri un kārtridži, katram printerim ir sava un atšķirīga programmatūra, kā arī atšķiras dzelži. Pašas izdrukas sanāk ar mainīgiem rezultātiem atkarībā no ļoti daudz faktoriem, un mēdz būt jāpielieto visai manuālas metodes, tajā skaitā dažkārt pašam jārisina visdažādākās tehniskās kļūdas un problēmas. Piemēram, izdrukātais materiāls var neturēties pie pamatnes, vai izdrukātā slāņa, ja istabā ir mazilet zemāka temperatūra, vai ja izejas materiāls ir izražots ar mazliet savādāku kušanas temperatūru, kā arī ja iekārtas kalibrēšana rūpnīcā bijusi ar nobīdēm (temperatūras sensors, printēšanas pamatnes pozīcija utml). Man jau tagad ir vairākkārt bijusi situācija, kad pie izejas materiāla nomaiņas (no ABS un PLA) printera ekstrakcijas caurule ir daļēji aiztaisījusies ciet ar iepirekš lietoto materiālu un drukāšanas laikā modeļa vidū tā nobloķējoties ir sākusi pārplūst pāri malām, aizķepinot visu printera galvu un mehānisnus, izveidojot “makaronu mudžekli” pa visu darba galdu, apmēram tā. Visām šīm lietām ir risinājumi, bet tie prasa manuālu darbu, izpratni un nemitīgu pielāgošanos apstākļiem. Tieši šī iemesla dēļ uzskatu, ka tehnoloģija ir “eksperimentāla”, lai gan tajā pat laikā pareizos apstākļos diezgan funkcionāla.

Lai būtu kāds praktisks piemērs, tad pēdējā lieta, ko veiksmīgi izdrukāju bija plastmasas stirpinājums, kas savieno auto ātrumkārbas kulisi ar ātrumu pārslēga kloķi, kuru man pirms gada salauza nemākulīgi autoservisa darbinieki. Šī detaļa ir specifiska, un to nopirkt atsevišķi nav viegli- tā parasti nāk kopā ar saistītajām detaļām, gan pasūtot jaunu, gan ņemot šrotā. Ķēros pie lietas- nomērīju detaļu, uzprojektēju to 3d projektēšanas aplikācijā, izdrukāju un salaboju kulisi pats. Uzprojektēto detaļu esmu ievietojis bez maksas priekš citiem lietotājiem, kuru var apskatīt un lejupielādēt šeit.

Mērķis iegādājoties 3d printeri bija apgūt jaunas prasmes modelēšanā un pēc vajadzības varēt izveidot objektus, kas ir tīri praktiski noderīgi, vai aizstāj kādu sabojātu / nozaudētu objektu sastāvdaļas. Ja uz to skatās tā kā es, kā arī ir vēlme un pacietība apgūt jaunas lietas, tad uzskatu, ka šai tehnoloģijai ir vieta ikdienā jau šobrīd. Iespējas ir ļoti plašas un kreatīvās idejas vienmēr var smelties internetā.

7 thoughts on “3D printeris”

  1. Raksts interesants, paldies! Vienīgi – “ir dažādi izdrukas materiāli, to izmēri un kārtridži, katram printerim ir sava un atšķirīga programmatūra, kā arī atšķiras dzelži” – to var teikt arī par tradicionālajiem un plaši lietotajiem tintes printeriem :)

  2. Interesants raksts! 3d printeris baigi kruta štelle, pats ar domāju tiklīdz būs kādas liekas naudiņas pasūtīt printeri. Tāds foršs hobijs sanāks :D

Leave a Reply

Your email address will not be published.